Latvijas kulināro blogu saimē ir “blogi-ilgdzīvotāji” – Kristas blogs pilnīgi noteikti pieskaitāms pie šī grupas. Tas, ko var just caur Kristas rakstīto, noteikti ir ne tikai mīlestība uz ēdienu un gardu recepšu atspoguļošana, bet arī skats uz gastronomijas pasauli kopumā – procesiem visām pasaulē un tepat Latvijā. Varat uzzināt par jaunākajām tendencēm, vietām un notikumiem, kā arī iemācīties pagatavot daudz un dažādus ēdienus – gan pavisam vienkāršus, gan pietiekami sarežģītus (macarons, piemēram!). Kā saka pati Krista: “..mani saista iespēja kaut ko ietekmēt – es ceru, ka ar blogošanu varu dot kādu kripatu sava ieguldījuma, lai mainītu Latvijas sabiedrības ēšanas paradumus uz veselīgāku pusi, lai cilvēki vairāk gatavotu mājās, ēstu kvalitatīvāku pārtiku un gala beigās ilgāk dzīvotu”.

Krista pati ir ļoti patīkams un sirsnīgs cilvēks – mēs iepazināmies pirms pāris gadiem Signes Meirānes grāmatas atvēršanas svētkos, un kopš tā laika sanāk satikties ik pa laikam dažādos ar kulināriju saistītos pasākumos. Krista vienmēr ir ļoti aizrautīga un ar savu svaigu skatu uz lietām un procesiem, spēj iedvesmot arī citus! Vēl tagad atceros jauko restorāna “TERRA” jaunās ēdienkartes degustācijas pasākumu, viss bija tik gards un neatkārtojams savā vienkāršībā, ka uzreiz gribējās doties uz savu virtuvi un mēģināt nogaršoto atkārtot.

Papildus blogošanai Krista ir ārštata autore, raksta IR grupai un citiem žurnāliem par ēdienu un dažādām dzīvesstila tēmām. Rūpējas arī par meitiņu Elzu, kurai ir trīsarpus gadi (starp citu, blogā var atrast arī ieteikumus bērnu ēdināšanai un receptes mazajiem gardēžiem). Iepriekš Krista ir darbojusies sabiedriskās politikas centrā PROVIDUS un portālā politika.lv. Intervija lasiet zemāk – pēc iknedēļas blogu apskata!

Latvijas kulināro blogu apskats (5.-11.septembris)

Meklējot priekus –  Biezpiena-cepumu torte ar avenēm

Ēd un sporto! – Siera cepumi ar biezpienu

Ēd un sporto! – Melleņu jogurta kēksiņi

Vinotava – Beku un baraviku biezzupa

Meklējot priekus – Vistas-brokoļu desa

Ēd un sporto! – Medus un jogurta kēksiņi

Cik artiski – Kabaču pankūkas

Meklējot priekus – Biezpiena-brokoļu tvaicējums ar tomātiem un sieru

Absolūts ēd – Ķirbju maize

Absolūts ēd – Spageti ķirbis ar biešu-lēcu kotletēm

Manas (i)dejas – Meža sēņu risoto

Manas (i)dejas – Bezglutēna ābolu kūka 

Vinotava – Baraviku un melnā ķiploka risoto

Meklējot priekus – Biezpiena-cepumu torte ar brūklenēm un kanēli 

Bitītes blogs – Burkānu-ābolu biezenis

Ēd un sporto! – Laša, dārzeņu un pupiņu sacepums

Topi vesels – Ar diļļu sieru pildīti krāsnī cepti āboli 

Topi vesels – Saulespuķu sēklu sviests

Topi vesels – Asais ābolu čatnijs ar kazas sieru

Intervija ar Kristu – bloga “Kristas un viņas draugu kulināro piedzīvojumu” autore

Kāda ir tava spilgtākā “ēdiena” atmiņa no bērnības?    

Spilgtākā ar ēdienu saistītā bērnības atmiņa ir sviesta smarža, kad omīte man ļāva ar koka karoti to maisīt lielā māla bļodā tortes krēmam. Jāmaisa, līdz cukurs izšķīdis, ko varēja noteikt pēc skaņas – ja čirkst starp karoti un bļodu (vai zobiem, kad pagaršo), jākuļ vēl. Bez elektriskajiem kulšanas aparātiem tas gāja diezgan ilgi, likās, ka roka nokritīs! Sviests tika iegūts vietējā Kandavas pienotavā. Kopš tā laika dievinu svaiga sviesta smaržu, kas man vienmēr atgādina bērnību.

Pirmā lieta, ko pagatavoji virtuvē?    

Pirmais patstāvīgais ēdiena gatavošanas mēģinājums, ko atceros: uzliku uz pannas karoti ar biezpienu un gaidīju, kad tas pārvērtīsies par plācenīti jeb “sirņiku”. Neatceros, cik man toreiz bija gadu, bet biezpiens konkrēti piedega! Kulinārie panākumi nāca vēlāk – padsmit gadu vecumā –  kad aizrāvos ar kūkām, tortēm un citiem saldumiem.

Cilvēks, kuru apbrīno kulinārijas sfērā?    

Es apbrīnoju Birutu Ozolu, kas kādreiz rakstīja “Dienai” receptes. Savulaik strādāju kopā ar viņas bērniem Hariju un Lieni, un vienmēr neticībā ieplētu acis, kad nedēļas sākumā (un dažreiz arī vidū) viņi ieradās birojā ar izcili garšīgu dažādu kūku vai pastēšu kalnu, ko sūtīja Biruta, jo kādam pasākumam/žurnālam atkal bija sacepts tik daudz, ka var dalīties ar (bērnu) kolēģiem. Harija kāzās viņa viena pati uzbūra neticamu brokastu galdu 100 personām. Es apbrīnoju viņas spēju ātri un efektīgi sarūpēt lielu apjomu izcili garšīga, tajā pašā laikā praktiska un vienkārša ēdiena, bez kādām ciku cakām vai pārspīlējumiem. Man vēlaizvien liekas, ka viņa ir burve, un es arī tāda gribētu būt, “kad izaugšu liela”. 

Vēl es apbrīnoju cilvēkus, kas velta laiku un resursus, lai veicinātu veselīgas ēšanas paradumus un izglītotu patērētājus par rūpnieciski ražotas pārtikas sastāvu, tās ietekmi uz veselību un apkārtējo vidi – piemēram, britu pavāru Jamie Oliver, kas uzsāka “pārtikas revolūciju” skolās un uzskatāmi demonstrēja bērniem, kas ir “mehāniski atkaulota gaļa“, ASV pētniecisko žurnālistu, Pulicera prēmijas laureātu un interesantas/atmaskojošas grāmatas “Salt.Sugar.Fat. How the Food Giants Hooked Us” autoru Michael Moss, un citus aktīvistus gan Latvijā (piemēram, Jāni Brizgu), gan pasaulē. 

Tevis gatavots ēdiens, ar kuru lepojies visvairāk?    

Grūti izvēlēties vienu ēdienu, ar kuru lepojos visvairāk, jo tas mainās – parasti man ir “periods” kurā ņemos ar kādu vienu lietu, piemēram, saldējumiem, un tad tas arī vislabāk sanāk. Laikam lielākais prieks ir par to, ka izdodas kādu it kā sarežģītu recepti novienkāršot vai paskaidrot tik pieejamā veidā, ka mana bloga lasītāji un draugi sajūsmā priecājas un saka paldies. Savulaik tāda bija vistas aknu pastēte. Šobrīd laikam visvairāk lepojos, ka izdevās veiksmīgi “atkost” franču macarons (paldies Annai Birmanei un viņas rīkotajai meistarklasei!). 

Šovasar uztaisīju svētku vakariņas ar kūku 13 cilvēkiem – izdarīju to svešā valstī, svešā virtuvē, ar diviem palīgiem bet bez neviena elektriskā palīglīdzekļa, un sanāca lieliski! Biju gaužām lepna un nodomāju, ka varbūt ideja atvērt savu restorānu nav pilnīgi traka.

Tavs mīļākais priekšmets vai rīks virtuvē?    

Visvairāk lietotais rīks manā virtuvē ir vairāk kā 10 gadus veca koka lāpstiņa, ko lietoju, lai visu samaisītu. Tā ir drusku ieplīsusi, un drīz būs jāmet laukā – man jau tagad sāp sirds, kā viņa man pietrūks!

Ekstravagantākā lieta tavos pārtikas krājumos?    

Saldumi no beķerejas Sadama Huseina dzimtajā pilsētā Tikrītā (Irākā), ko man kādreiz atveda labs draugs, diplomāts, kurš tur strādāja. 

Tava ideālā maltīte?    

Jebkas, ko man ar mīlestību uztaisa draugi no visa, kas audzis netālu mežā/jūrā/dārzā.

Slepenā recepšu sastāvdaļa?    

Sāls, sviests, olīveļļa, citronu sula – maģiskās sastāvdaļas, kas visu padara garšīgāku.

Tavs kulinārais “guilty pleasure”?    

Ēdienam jārada prieka, nevis vainas sajūta. Ēdu visu, kas man garšo, saprātīgos daudzumos, un nekādu vainu par to nejūtu.  

Cik sen jau raksti savu blogu?    

Par ēdienu blogoju jau vairāk kā 3 gadus, pirms tam blogoju par sabiedriskām tēmām portālā politika.lv.

Vai blogs ir mainījis tavas attiecības ar ēdienu un kulināriju?    

Pēc būtības neko daudz nav mainījis, formas pēc gan, jo, kopš blogoju, nākas daudz vairāk dokumentēt kulināros piedzīvojumus, kas droši vien liekas kaitinoši cilvēkiem, ar kuriem kopā baudu ēdienu.

Kas blogošanā tevi saista visvairāk?    

Man ļoti patīk saņemt atsauksmes no lasītājiem – gan komentāru veidā blogā, gan epastos, gan reālajā dzīvē, piemēram, kad nepazīstami cilvēki man tirdziņā vai izstādē pienāk klāt, lai pateiktu, cik ļoti viņiem patīk mans blogs, vai kā viņiem sanākusi tā vai cita recepte. Nesen viena lasītāja man uzdāvināja pavārgrāmatu.