Ciemos: “Vīnotava”. Jaunumi Latvijas kulinārajos blogos

Iepazīsimies – Linda no bloga “Vinotava1”!

Klāt piektdiena – īstais brīdis atskatīties uz nedēļas laikā notikušo un paveikto. Tāpat laiks tuvāk iepazīties ar vēl vienu latviski rakstoša bloga autoru un šoreiz tā būs mana vārda māsa Linda, kura raksta blogu “vinotava1”. Arī Linda ir juriste – vispār, ja paskatos apkārt, kombinācija jurists plus gardēdis manās draugu rindās ir ļoti bieži sastopama (sagadīšanās vai kāda likumsakarība?). Atzīšos, ka Lindas blogu vienmēr lasu ar lielu interesi, jo receptes ir patiešām oriģinālas un iedvesmojošas – katrā rindiņā var just autores entuziasmu un mīlestību pret ēdienu. Blogā atradīsiet receptes gan tam, kā pagatavot fazānu un vēja zivis, gan pīles konfita pagatavošanai un kakao pastas recepti. Interesanti, vai ne? Arī “reālajā dzīvē” Linda ir enerģiska un aizrautīga tajā, ko dara – lasiet viņas atbildes uz jautājumiem un domāju, ka uzzināsiet daudz jauna un sev noderīga par kulinārijas lietām. Es interviju izlasīju, šķiet, vienā elpas vilcienā – tik interesantas bija Lindas atbildes.

Kas jauns Latvijas kulinārajos blogos?

Pirms ķerties pie intervijas, par Latvijas blogu jaunumiem – var just, ka vasara ir pašā plaukumā, jo blogu autori ir sarosījušies un top receptes ar ogām un vasaras jaunās ražas dārzeņiem, kas man pašai tik ļoti pie sirds. Paskatiet Lindas lāceņu galeti – vai tā uz jums nerunā? :)

Topi vesels! – Zemesriekstu sviesta pankūkas ar zemeņu mērci

Bitītes blogs – Ogu mafini ar klijām

Vinotava1 – Lāceņu galete

Garšīgā Latvija – Siera kūka ar meža zemenēm un mellenēm

Vinotava1 – Mājās raudzēts ērkšķogu etiķis

prieks gatavot – Paniņu vafeles

Kristas blogs – Cūkupupu salāti ar kvinoju vai ko citu

Trakā ragana virtuvē – Kūpināta cūkas krūtiņa

meklējot priekus – Lielie karija rīsi ar vistas bumbiņām

Vinotava1 – Vasaras ogu galete

Absolūts ēd – Improvizētie kvinojas kabaču burgeri 

Intervija ar Lindu no bloga “Vinotava1” 

1. Kāda ir tava spilgtākā “ēdiena” atmiņa no bērnības?

Lai suminātu mani dzimšanās dienā, parasti cepa biskvīta ruleti, un tas sakrīt ar 

zemeņu sezonu, šis savienojums man joprojām ir ļoti mīļš. Līdzīgi kā britiem 

pēcpusdienas tēja, mūsu ģimenē izsenis ir bijusi tradīcija vakara kafijai ar kādu 

gardumu. Kā bērnu mani, protams, interesēja kas būs gardums pie kafijas. No 

vecākiem esmu mantojusi kafijas dzeršanas māniju. Man bērnībā ir bijis nesabojāts 

ēdiens, tīras garšas. To es tagad ar savu šodienas skatījumu uz kulināriju varu 

apgalvot. Man nav ēdiena – bērnības trauma. Atceros, ka skolā man daudz kas 

arī negaršoja un bija vilšanās, jo tā paša nosaukuma ēdieni, ko mājās ēdām gardu 

muti, skolā nebija ēdami. Ārpus Latvijas esmu satikusi jau pieaugušus cilvēkus, 

kuri nesaprot manu sašutumu par nekam nederīgajām cietajām un kraukšķošajām 

zemenēm, jo viņi ir izauguši ar tām, kraukšķošās zemenes ir viņu bērnības garša. 

Un drīz arī Latvijā būs izaugusi spāņu un holandiešu fabriku tomātu paaudze, kas 

nesapratīs, ka piena baltmaize, lauku sviests un miltains tomāts ir īsta delikatese. 

Īsta tomātmaize nav pagatavojama no irdinātās baltmaizes, augu tauku maisījuma un 

fabriku tomāta.

2. Pirmā lieta, ko pagatavoji virtuvē? 

Neatceros, visticamāk kaut ko svaigu no dārza savām mīļajām lellēm.

3. Cilvēks, kuru apbrīno kulinārijas sfērā?

Kulinārantropologi mani tiešām fascinē. Tā kā profesionāli nekad neesmu bijusi 

saistīta ar pavārmākslu un bieži izjūtu zināšanu trūkumu pārtikas tehnoloģijā, 

tad kulinārantropologi mani tuvina izpratnei par ēdienu, vērtībām virtuvē, garšu 

savienojumiem katrā jaunā reģionā, kuru iepazīstu. Reizēm sarežģīta, bet ļoti 

aizraujoša lasāmviela.

Kopumā man ir jāpateicas daudziem jo daudziem pavāriem, kas mani ir aizrāvuši 

ar savu gatavošanas tehniku un produktu kombinācijām. Starp pavāriem un 

kulinārantropologiem ierindojas virkne leģendāru personību – Klaudija Rodēna 

(Claudia Roden) ar savām grāmatām par Tuvo Austrumu, Spānijas un Itālijas virtuvi, 

Paula Volferta (Paula Wolfert), kas veltījusi grāmatu Marokas kulinārijai, Alberto 

Erāizs (Alberto Herráiz), kas izpētījis spāņu gastronomijas šedevrus – gaspačo un 

paelju un veltījis tiem grāmatas.

Čīlē tādi ir Tomass Olivera Leiva (Tomás Olivera Leiva), pavārgrāmatas Cocinero 

+ Casero + De Autor autors un Rodolfo Guzmāns (Rodolfo Guzmán) Santjago 

restorāna Boragó šefpavārs, kas pārstāv čīliešu haut cuisine. Peru tāds viennozīmīgi 

ir superpavārs Gastons Akurio (Gastón Acurio), kā arī brazīlietis Alekss Atala (Alex 

Atala).

No Āfrikas kontinenta mani ir iedvesmojušas Londonā dzīvojošā etiopiešu pavāre 

Sofija Siraka-Kebede (Sophie Sirak-Kebede) un Briselē bāzētā kongoliešu izcelsmes 

pavārgrāmatas autore Marija Luīze Bormana (Marie Louise Borremans). Eiropas 

dažādajās virtuvēs mani ir uzrunājuši Martins Berasategi (Martín Berasategui) ar 

basku virtuvi, abi Mišeli Ro (Michel Roux) – juniors un seniors ar franču reģionālo 

virtuvi un konditoreju un Pjērs Garņērs (Pierre Gagnaire) ar savdabīgu franču garšas 

un tekstūru izjūtu.

Kā katrs, kas mācās, es ļoti cienu pavārus, kuru receptes izdodas. Šajā ziņā man ir divi 

favorīti – Mārtiņš Rītiņš un Džeimijs Olivers. Ja vajag apgūt kādu tehniku, tad šo abu 

pavāru receptes izmēģinu bez domāšanas, neesmu vīlusies, lai arī esmu gatavojusi ļoti 

sarežģītas un piņķerīgas lietas.

4. Tevis gatavots ēdiens, ar kuru lepojies visvairāk?

Mājas ķilavas – man gribējās latviešu brētliņu pacelt tajos augstumos, kur tai ir vieta. 

Ķilava ir ķilava, tā nav jāpozicionē kā lēts un mazkvalitatīvs anšovu aizstājējs. Man 

neizdevās ne pavārgrāmatās, ne internetā atrast nevienu uzticamu un interesantu 

recepti. Tā kā man nav arī radi vai paziņas no jūrmalciemiem, kas to būtu darījuši no 

paaudzes paaudzē, nācās eksperimentēt pašai līdz atradu īsto garšu kombināciju. Tā 

patiešām ir manis salikta recepte. 

Vēl lepojos ar pārveidotu slavenāko no Naidželas Losones (Nigella Lawson) receptēm 

– garšaugu ūdenī mērcētu tītaru. Fantastiska tehnika, lai putnu gaļa, īpaši krūtiņa, 

izceptos sulīga un ar garšu. Taču labāk par ūdeni šai receptei izmantot bērzu sulas.

Pīļu olu biskvīts – ideāls! Labākie biskvīti sanāk no pīļu olām – tvirts, pūkains un 

pietiekami mitrs, neviena sponge cake tam nestāv blakus.

Štovēti kāposti, kas ir manas omītes recepte. Viņas pieraksti ir gājuši zudumā, bet 

recepti man izdevās atjaunot pēc savām bērnības atmiņām un citu stāstītā. Lepojos, 

ka recepte ir izglābta. Kāposti tiek svilināti, no tā iegūst savu tumšo krāsu un melasei 

līdzīgu garšu. Neesmu redzējusi, ka kāds cits tā gatavo.

Lepojos arī ar vakar izcepto lāceņu galeti, kuras pamatnei īpašu pilngraudu noti 

piešķir gaišie tefa milti, kas jau vismaz pusgadu ir nopērkami arī Latvijā. 

Es lepojos arī ar daudziem cittautu ēdieniem, kurus esmu iemācījusies pagatavot 

– foie gras, kimči, pīles konfitu, pildītu veselu kāpostu, ar ķiršiem pildītu fazānu, 

liellopa gaļas un rabarberu horešu, melnā sezama panna cotta, koka kūku, seviči, ko 

esmu adaptējusi Latvijā nopērkamajām svaigajām zivīm, ķīniešu ķiļķeniem ar tipisku 

pildījuma savienojumu – garneles un cūkgaļa, japāņu stila maizi, kas cepta ar miltu 

klīsteri (tangzhong). No latviešu ēdieniem man pārsvarā nāk prātā zivju ēdieni. Tie 

man pašai garšo un bez zivju kotletēm un pirms cepšanas miltos un olās apviļātām 

filejām necik daudz receptes neatrast. Gardi ir nēģu pīrāgi, krāsnī cepti lucīši, tāpat 

arī mājās marinētas svaigas (nesaldētas) siļķes. Vēl – tomātu un zaļā siera tarte (zaļais 

siers ir daļa no latviešu kulinārās identitātes).

5. Tavs mīļākais priekšmets vai rīks virtuvē?

Divpakāpju, sešarpus apgriezienu spirāles korķuviļķis. Klasika! Ērts un kompakts, 

atradīsies vieta pat mazā rokassomiņā. Pastas mašīna, kuras būtiskākā funkcija 

ir mīklas izveltnēšana. Pēc tam jau vienādi biezo mīklu var sagriezt šaurākās vai 

platākās sloksnēs, taču tās visas izvārīsies vienā laikā. Esmu ļoti cimperlīga attiecībā 

uz produktu pārvārīšanu, kas Latvijā ir nepiedodami izplatīta – rīsi spuraini atvērušies, 

kvinoja sadalījusies, pasta glīzdaina, lipīga, kuskuss savēlies pikās. Esmu pat 

ievērojusi, ka rīsu vai pastas izplatītāji, latviski marķējot produktus, norāda ilgāku 

vārīšanas ilgumu kā oriģinālā. Starp citu, pastas mašīnā var izveltnēt arī citas mīklas – 

pelmeņu, kam arī ļoti svarīgs vienāds vārīšanās ilgums, cepumu.

Lai arī saldo krējumu, olbaltumu un crème fraîche man vislabāk patīk kult ar roku 

(putojamo slotiņu), gatavojot pīļu olu biskvītu, tiešām novērtēju, ka olas varu putot ar 

elektrisko putotāju. Vēl es bieži lietoju sietiņu – zupām, biezeņiem, desertiem. Pēdējā 

laika aizraušanās ir sifons, lai arī pieņemu, ka tas man varētu ātrāk apnikt kā visi 

iepriekšminētie rīki. Beidzot esmu noskatījusi sev īsti labu šefa nazi, pirms pirkuma 

vēl jāizmēģina, kā tas ieguļ manā plaukstā.

6. Ekstravagantākā lieta tavos pārtikas krājumos?

Man pašai par to grūti spriest, jo tas vairāk atkarīgs, no citu cilvēku attieksmes. 

Produktus, ko pati apzināti esmu iegādājusies nesauktu par ekstravagantiem. Zinu, 

ka mani ir aizvien grūtāk un grūtāk ar kaut ko pārsteigt. Tāpat zinu, ka produkti, ko 

regulāru lietoju, latviešiem varētu būt nekad nedzirdēti un pilnīga eksotika. Esmu 

pieradusi saņemt telefonzvanus vai e-pastus, kas sākas aptuveni tā : “Tev to vajadzētu 

zināt… Tu noteikti to esi izmēģinājusi… Kas tas ir un ko ar to darīt?…Palīdzi, jo 

neviens cits nezina….Esi vienīgais cilvēks, kam pajautāt…

Pēc dabas esmu zinātkāra, man arī bijusi iespēja dzīvot un strādāt dažādos 

kontinentos, likumsakarīgi ka esmu dažādus produktus un kulinārās tehnikas 

iepazinusi un cik vien tas iespējams cenšos to iekļaut savā ēdienkartē. Man mājās 

ir ļoti daudz garšvielas – dažas no tām etniski specifiskas. Piemēram, etiopiešu 

garšvielu maisījums berbere, tāpat no Lībijas atvesta harisa, Timutas pipari, Čiloje 

(Patagonijas) pipari, čīliešu garšvielu maisījums merquén, kanēļkoka lapas, vairāk kā 

desmit šķirņu asie (čili) pipari, kaltēti persiešu citroni, peruāņu marigolds (huacatay), 

muskatrieksta ziedi, smaržīgo ķiršu kauliņu kodoli (mahlep), zātars, etiopiešu koseret

un korerima.

Es bieži izmantoju arī Tuvo austrumu kuskusu – pērļu kuskusu, maftoul un 

mograbiah, negatavus cieto kviešu graudus freekeh, tefa un fonio sēklas un miltus, 

nikstamalizētas kukurūzas miltus (masa harina), no kuriem vienīgajiem cep 

kukurūzas miltu tortiljas, viegli fermentētus maniokas miltus (foufou), lukumas 

(auglis) biezeni, baobaba augļu miltus, saldējot kaltētus kartupeļus (chuño) un saulē 

kaltētus kartupeļus (papa seca) no Peru, jamaikiešu ackee. Daudz vairāk lietotu 

svaigu jamsu, manioku, okru, plantānas, violeto kukurūzu. 

Tiešām ekstravaganta lieta varētu būt kokas lapu milti, kas bieži tiek izmantoti 

peruāņu mūsdienu haut cuisine. Vizuāli ekstravaganta ir čīliešu aļģe – cochayuyo. Pēc 

ožas – korejiešu kimči, pēc garšas – etiopiešu indžera.

7. Tava ideālā maltīte?

Austeres un šampanietis.

8. Slepenā recepšu sastāvdaļa? 

Visiem ēdieniem jau nav viena un tā pati slepenā sastāvdaļa. Nedomāju, ka pateikšu 

kaut ko jaunu, bet tās visbiežāk ir garšvielas vai citas vielas garšas izcelšanai vai 

padziļināšanai. Augļiem un ogām tie ir pipari – zemenēm rozā, ķiršiem melnie, 

upenēm – asie (čili) pipari. Sēņu ēdieniem, aknām, ķidām, medījumam – dabīgs 

kūpinātais sāls. Mērcēm – alkohols. Zupām, sautējumiem, risoto – kaulu smadzenes.

Augļu un ogu tartēm, galetēm un citiem izstrādājumiem, lai novērstu, ka ogu un augļu 

pārlieku sulošanās cepoties tos sabojā, izmantoju tapioku (maniokas pulverveida 

cieti).

9. Tavs kulinārais “guilty pleasure”?

Nav. Man nav nožēlas vai pašpārmetumu ne par vienu kumosu, ko esmu izbaudījusi. 

Man šie abi vārdi “guilty & pleasure” neiet kopā attiecībā uz kulināriju. Ir vienkārši 

produkti vai vielas, kas man nešķiet tā vērti, lai es tos ēstu, bet pilnīgi noteikti tie man 

nekārojas, drīzāk rodas riebums. 

10. Cik sen jau raksti savu blogu?

Tikko apskatījos – pirmais ieraksts www.vinotava.blogspot.com ir 2012.gada 

29.martā.

11. Vai blogs ir mainījis tavas attiecības ar ēdienu un kulināriju? 

Pati sevi neesmu pieķērusi pie tā, ka kaut kas būtu mainījies. Varētu teikt, ka 

emocionālāk izsaku savu viedokli abās galējībās. Es novērtēju kaut ko izcilu, par 

labu atzīstu vienkāršu, godīgu ēdienu, un tai pat laikā nicinu to, kurš ēdienu vienkārši 

sabojā. Ja bioloģiski audzētas gaļas desai pievieno nātrija glutamātu, es no sirds varu 

šo cilvēku nicināt. Vēl reizēm apžēlojos par kādu dārzeni, ja tas ir nedaudz iespiests 

vai norautu galu, tad nodomāju, ja es to nenopirkšu, tas stāvēs, kamēr sapūs. 

12. Kas blogošanā tevi saista visvairāk? 

Patiesībā sevi par blogeri neuztveru, jo man nav bijušas un joprojām šajā jomā 

nav ambīcijas. Blogs radās kā labākais risinājums nepieciešamībai. Tā kā bieži un 

pietiekami ilgi esmu dzīvojusi ārpus Latvijas, man sāka pietrūkt manu pavārgrāmatu 

un recepšu krājumu, tāpēc vajadzēja izdomāt veidu, kā tām piekļūt no jebkuras 

pasaules valsts. 

Blogu veido vairākas komponentes, un paškritiski varu novērtēt, kuras no tām man 

pietrūkst. Patlaban man ir divi blogi – vinotava un vinotava1, kas pēc savas būtības 

neatšķiras no recepšu pierakstiem. Man pašai prasās pēc labākas sistematizācijas. 

Gribētos kārdinošākas sajūtu bildes un vizuālo noformējumu. Es bildēju vakariņu 

ēdienus savās mājās, ziemā tas ir septiņos, astoņos vakarā, kad ir pilnīga tumsa un 

man ne vienmēr gribas ēst aukstu ēdienu, kad pārējie jau paēduši tikai tamdēļ, ka 

bildē derētu cits šķīvis, fonā kaut ko pārkārtot.

Neraujos pēc apmeklējuma statistikas rādītājiem vai popularitātes, jo tad visticamāk 

rakstītu angliski vai spāniski, bet mani aizrauj latviešu valoda, kurā es varu izteikties 

vistrāpīgāk, rotaļājoties ar vārdiem. Tiesa, bieži ir produkti vai garšvielas, kuru 

nosaukumus man visgrūtāk ir sameklēt tieši latviski. Mani ārzemju draugi un 

citzemju ēdienu blogeri gan mani regulāri mudina rakstīt angliski, bet tad būtu 

mērķtiecīgi jāmaina koncepts. Kuru gan interesētu latviešu blogeres 7000. ratatuja 

recepte. Savukārt latviski publicēta tā stāsta par gatavākajiem vietējiem baklažāniem, 

ir manis izmēģināta, visbiežāk saliekot kopā dažādus avotus. Zinu, ka gatavojot 

ratatuju, šī ir vislabākā no receptēm, ko esmu redzējusi, un man vairs nav jāmeklē 

daudzajās pavārgrāmatās, kad atkal to gribēšu gatavot. Ja gatavoju kādu ēdienu, 

parasti tam ilgstoši un mērķtiecīgi gatavojos, izpētot dažādus avotus. Ļoti reti atšķiru 

pavārgrāmatu un gatavoju. Receptēm pierakstu kādus padomus vai idejas ar domu, 

ka pati nākamreiz tos izmēģināšu, vai arī dažiem tuvākiem paziņām, kas mēdz prasīt 

receptes ēdieniem, par kuriem runāju vai kurus pie manis ēduši.

Publicēju receptes, kas mani pašu interesē, daudzas no tām ir no sastāvdaļām, 

ko Latvijā praktiski neiespējami atrast, daļa – etniski specifiski ēdieni. Es godīgi 

varu teikt, ka blogā ir receptes, kas man pašai garšo, tās visas esmu izmēģinājusi. 

Negatavoju receptes, kas ir populāras vai lai kādam iepatiktos. Visā šajā procesā 

mani aizrauj izziņa, saziņa ar citiem blogeriem. Tā ir tāda pasaule, kas saslēdzas, ja 

ir nepieciešamība pēc padoma vai skaidrojuma. Esmu satikusi fantastiskus cilvēkus, 

pateicoties blogam un nerimstošai vēlmei pēc jaunām garšas baudām.