Vēl viena svelmes un vasaras prieku pilna nedēļa aizskrējusi. Un laimīgākā diena – PIEKTDIENA – ir klāt! Šoreiz “Lindas Virtuvē” viesojas mājas lapas “Garšīgā Latvija” saimnieki Sandra un Valdis Ošiņi. Ar Valdi un Sandru “virtuāli” pazīstami bijām jau kādu laiku, draudzība reālajā pasaulē aizsākās salīdzinoši nesen – Valdis ir ne vien profesionāls fotogrāfs, bet arī zinošs un aizrautīgs “Digital Guru” datorzinību pasniedzējs (saku no pieredzes). Savukārt Sandra pamatdarbā ir dizaina grafiķe un māksliniece – stiliste, bet “Garšīgajā Latvijā” viņa gatavo latviskus ēdienus un pieraksta receptes. Īsti ģimeniska kopīga darbošanās.
Vēl kas – “Garšīgā Latvija“, manuprāt, atšķiras no citām kulinārajām lapām ar uzsvaru uz kultūrvēsturisko mantojumu – tieši no kulinārā aspekta. Šeit atradīsiet receptes gan pavisam tradicionāliem un tautā iemīļoties ēdieniem, gan arī novatoriskākus ēdienus. Tāpat lasāmi apraksti par Latvijas kulinārā mantojuma glabātājiem un tradīciju kopējiem. Un tas vēl nav viss – izskatās, ka Valdis un Sandra pašreiz strādā pie apjomīga projekta: savas pavārgrāmatas! Par to un vēl daudz ko citu – zemāk intervijā.
Jaunumi Latvijas blogos:
Absolūts ēd – Cūku pupu pastēte ar piparmētrām
Bitītes blogs – Siera kūka ar karamelizētiem āboliem
Bitītes blogs – Saldā kartupeļa un lēcu humuss
Absolūts ēd – Burkānu ingvera zupa
Vinotava – Kviešu un bēšā tefa miltu, pīļu olu un creme fraiche plānās pankūkas
Liene gatavo – Apelsīnu krēma tarte
Absolūts ēd – Kartupeļu pīrādziņi ar sīpoliem
Ņam ņam – šmak šmak – Ugunskura centrā nūdeles ar sēnēm
Trakā ragana virtuvē – Jāņogu sula
Vinotava – Pērļu kuskuss vasaras salātos
Absolūts ēd – Kartupelīši ar gailenēm
Manas (i)dejas – Kastaņu miltu pankūkas
Meklējot priekus – Biezpiena kabaču plāceņi ar zirnīšiem
Bitītes blogs – Šokolādes un kafijas biscotti
Solo mājai – Melleņu mafini ar drumstalām
Absolūts ēd – Burkānu cepumiņi/konfektes
1. Kāda ir tava spilgtākā “ēdiena” atmiņa no bērnības?
SO: Manas bērnības atmiņas varētu sadalīt divās daļās. Esmu dzimusi Rīgā, un no bērnības īpašajām garšām būtu jāmin saldējums. Varbūt tāpēc, ka nekad nevarēja dabūt tik, cik gribējās. Īpaši labs bija sveramais, kuru kraukšķīgā vafelē ierušināja no augsta, šaura skārda tovera. Otra daļa – brīvdienas laukos, Latgalē, pie vecmāmiņas. Tikko slaukts piens ar meža zemenēm un cukuru. Toreiz nezināju, kas ir kapučino, bet tās baltās, maigās, siltās putas, jā, tas bija brīnišķīgi.
VO: Mana bērnība pagāja laukos, ēdienus gatavoja vienkāršus un sātīgus. Cepti kartupeļi ar rūgušpienu, tā bija ikdiena, bet garšo vēl joprojām. Kā īpašas dienas bija cūku bēres – abādu kāposti, ceptas aknas un visi citi tādai būšanai piederīgi gardumi.
2. Pirmā lieta, ko pagatavoji virtuvē?
SO: Pašu pirmo neatceros, bet atceros, ka savas pirmās tortes no Rīgas vecāsmammas Ulmaņlaiku pavārgrāmatas izmēģināju kādos padsmit gados. Kūkas, tortes mani interesēja, un mūsu ģimenē neviens necepa. Cepa tikai no maizītes rauga mīklas. Labi, ka mamma nebārās par sabojātiem produktiem. Toties līdz skolas laika beigām jau biju iemanījusies tikt līdz gluži baudāmam rezultātam.
VO: Kad man bija kādi 6 gadi, bija dienas, kad mājās biju viens pats. Mamma un tēvs – darbā, māsa – skolā. Tad nu vārīju zupu, kuras sastāvdaļas mamma bija iepriekš salikusi katlā. Toreiz nebija lielas izvēles, gribēji ēst – pašam arī bija jātiek galā. Pēc tam sēdēju uz palodzes un skatījos, kad kāds nāks mājās.
3. Cilvēks, kuru apbrīno kulinārijas sfērā?
SO: Apbrīnoju konditorus kā profesiju. Vēl pirms pāris dienām viens no labākajiem Rīgas šefpavāriem man teica, lai nebrīnos, kāpēc par viņiem publiskajā telpā tik maz zināms. Konditori ir īpaši, dzīvo savā valstībā, neko nevienam nestāsta un nerāda, ir TIK noslēpumaini. Rezultātā uzbur mazītiņus vai lielus, saldus, valdzinošus mākslas darbus.
VO: Viena tāda laikam nav. Patīk patiesi profesionāls darbs jebkurā profesijā. Kā fotogrāfs nu jau vairākus gadus veidoju attēlu kolekciju, kur redzamas dažādu profesiju pārstāvju rokas. Arī pavāru un konditoru rokas darbojoties ir īpašas un ļoti skaistas. Varbūt kolekcija sagaidīs dienu, kad tiks izstādīta.
4. Tevis gatavots ēdiens, ar kuru lepojies visvairāk?
SO: Es esmu priecīga, ka beidzot līdz niansēm esmu izkopusi rauga mīklas gatavošanu. Biju jau atmetusi ar roku, saklausījusies leģendas par to, ka tā labi izdodas tikai dusmīgām sievām. Kad beidzot mūsu omas rauga mīklas sastāvdaļas pirms iemīcīšanas nosvērām un nomērījām, pierakstījām un izmēģinājām, rīkojoties precīzi pēc šīm proporcijām, tagad viss rūgst un cepas uz to labāko.
VO: Es kopš bērnības, kad tas bija piespiedu variants, tikpat kā pats negatavoju. Katram jau jādara tas, kas vislabāk izdodas. Bet varu pieminēt, ka mūsu sākotnējās iepazīšanās laikā, kad gribējās visādi atstāt iespaidu, Sandrai pagatavoju “īru pudiņu” Engelsa (tagad Stabu) ielas gaumē. Tā sastāvdaļas lai paliek noslēpumā. Tas bija mākslinieku darbnīcā, tur mums bija maza elektriskā plītiņa un panna. Tur tā gatavošana bija tāda improvizēta, ievārījuma burkas stāvēja uz galda kopā ar krāsu bundžām. Bet bija tur sava romantika, par spīti skarbajiem apstākļiem. Jaunajiem cilvēkiem nevajadzētu novērtēt par zemu šāda veida iebarošanu. Tas darbojas maģiski.
5. Tavs mīļākais priekšmets vai rīks virtuvē?
SO: Blenderis un silikona lāpstiņas, ar ko iztīrīt bļodas. Mans brālis gan būtu gatavs šo lāpstiņu izgudrotāju sodīt pēc nopelniem, jo nevienam vairs nav iespēju izlaizīt no bļodas gardas krēma paliekas.
Atsevišķa tēma ir trauki – šobrīd strādājam pie grāmatas veidošanas, attēliem piemeklējot traukus no ģimeņu vēsturiskajām kolekcijām. Gūtie iespaidi lika aizdomāties par Latvijā lietotajiem traukiem – pat pirms simts gadiem, nebūdami turīgi, cilvēki pirka skaistus traukus. Saglabāja cauri kara gadiem, padomju laiku, un kā dārgumu nodeva nākamajām paaudzēm. Svētku reizēs, liekot galdā, tie rada īpašu noskaņu.
VO: Asi naži. Par tiem pats rūpējos, savulaik dzīvē bijis labs skolotājs, kas to iemācījis. Kad mūsu virtuvē ar šiem nažiem darbojas viesi, allažiņ jāpieskata un jābrīdina, lai uzmanās – cilvēki, kuri raduši pie neasiem nažiem, mēdz neganti sagriezties. Bet turos pie pārliecības, ka jebkuram darba rīkam jābūt tik labam, cik vien tas iespējams. Tad arī rezultāts būs izcils.
6. Ekstravagantākā lieta tavos pārtikas krājumos?
SO un VO: Kontrabandas garšvielas.
7. Tava ideālā maltīte?
SO un VO: Mūsu mājās apgrozās daudz ļaužu – mums te ir gan birojs, gan fotostudija. Virtuve arī tepat. Tāpēc ideālā maltīte ir tā, kad ir jauki cilvēki, sarunas, dalīšanās un kopīga baudīšana. Kad bērni aizbrauc tālos ceļos un atgriežas Latvijā, viņi atzīst, ka vēl vairāk par mājas ēdienu pietrūcis sarunu pie mūsu apaļā galda.
8. Slepenā recepšu sastāvdaļa?
SO: Man to ir trīs kā frančiem: sviests, sviests un sviests. Bet, ja nopietni, mēs materiālus par mājas ēdienu un profesionāļu veikumu savā blogā veidojam atšķirīgi. Ja cilvēkiem ar gatavošanu jāpelna nauda, viņi ir atraduši savus knifus, izkopuši receptes, mēs esam apsolījuši respektēt viņu noslēpumus. Ir jau labi, ja viņi ļauj ielūkoties un gūt aptuvenu priekšstatu, katram ļaujot pašam eksperimentēt un novest SAVU recepti līdz pilnībai. Publicējam arī kontaktus – ja kāds vēlas, var bildēs redzamo pasūtīt vai nopirkt no receptes autora.
Savukārt receptēs, kuras nākušas no ģimenēm, viss ir publicēts pēc iespējas detalizēti. Receptēm, kurās svarīgi redzēt dažādas gatavošanas stadijas, cenšamies pievienot daudz bilžu “soli pa solim”.
9. Tavs kulinārais “guilty pleasure”?
SO: Labas kvalitātes šokolādes konfektes ar alkohola piedevu, piemēram, Antons Bergs. Vai mājās ceptas Cielaviņas kūciņas ar lazdu riekstiem. Tur es zaudēju mēra sajūtu, jā.
VO: Mana vājā vieta ir Kāruma šokolādes sieriņi.
10. Cik sen jau raksti savu blogu?
SO un VO: Nu jau rit piektais gads. Pa šo laiku esam novērtējuši ar internetu saistītās jaukās un ne tik jaukās lietas. Piemēram, plaši izplatītā bilžu čiepšana. Nezinām, varbūt dažiem cilvēkiem nav ne jausmas, bet Google dažās sekundēs atrod jebkuru internetā publicētu bildi, gluži tāpat kā tekstu. Tā ir maldīga ilūzija, ka neviens jau neievēros, neatradīs, nezinās. Pa šo laiku ir iezīmējies zagtāko bilžu tops – īpaši populāras ir saulgriežu laika bildes – Jāņu siers un piparkūkas. Pārsteidz, ka starp šādiem garnadžiem ir gan valsts un pašvaldību iestādes, gan ir bijusi pat baznīcas draudzes mājas lapa. Par laimi, ir arī godīgi lietotāji, kuri pārpublikācijas gadījumā gan saskaņo, gan pieliek atsauci un pasaka paldies.
11. Vai blogs ir mainījis tavas attiecības ar ēdienu un kulināriju?
SO un VO: Protams, ēdiens vairs nav vienkārši ēdiens. Pa šo laiku ir uzzināts ļoti daudz interesanta un vērtīga, mums ir prieks ar to dalīties. Vēl lielāks prieks, ja lasītāji atraksta, ka viss izdevies garšīgi. Kad aizsākām savu blogu, vēlējāmies, lai Latvijas bērniem, dodoties pasaules gaitās, būtu iespēja atrast padomu, kā šo vai to gatavoja mamma vai vecmamma. Nonākot svešumā, pierastais ēdiens ir tas, kā tik ļoti pietrūkst. Tāpēc mēs ļoti priecājamies, ja uzzinām, ka mūsu blogs palīdzējis latviešu mammai, kura dzīvo Šrilankā, uzcept kliņģeri, ko tik ļoti vēlējās dēliņam pasniegt dzimšanas dienā. Redzam, ka Austrālijas latvieši sien sieru tad, kad mums ir Ziemassvētki. Mūsu blogu apmeklē latviešu izceļotāji no Brazīlijas, kuriem sen ir dažādi dienvidamerikāņu vārdi, bet uzvārdi – Arājs, Osis. Katru mēnesi ienāk apmeklētāji no pāri par 50 valstīm, gan latvieši, gan dažādu citu tautību cilvēki.
12. Kas blogošanā tevi saista visvairāk?
Iespēja, ka mūsu apkopoto saturu var lietot cilvēki it visur, kur vien pasaulē ir internets. Par to jāteic paldies tik ļoti daudziem atsaucīgiem cilvēkiem, kuri ļāvuši ielūkoties savās virtuvēs. Pārsteidz, cik bieži mūsu blogu apmeklē ārzemnieki, lietojot Google tulkotāju. Tas gan ir ļoti jautri, bet jēgu var saprast. Kāda itāļu blogere no mūsu mājas lapas ir pagatavojusi “gāzes cauruļvadu kūku” (ābolkūku, kuru kaloriju dēļ biju nosaukusi “Kūka – gāzējs”), “slinkos kāpostu ruļļus”, vai arī uzvārījusi skābeņu zupu, izmantojot zaļos salātus (ak vai, es negribētu zināt, kā tas garšo!), jo skābeņu viņiem neesot. No šāda skatupunkta labāk varam novērtēt visus labumus, kas mums Latvijā pieejami.
Atbildēt