Ar vienas nedēļas pārtraukumu turpinām ciemiņu piektdienas! Šoreiz ar lielu prieku uz dažiem jautājumiem aicināju atbildēt Ingu – bloga “UrbanicOrganic” autori. Uzreiz teikšu, ka Ingas blogs nav klasiskais kulinārais recepšu blogs, kādu uzreiz varbūt iedomājamies. Inga kopā ar savu vīru Māri raksta no Latvijas tradicionālā blogu “formāta” atšķirīgu blogu, daloties nevis ar receptēm, bet gan ar saviem iespaidiem, sajūtām un piedzīvoto kulinārijas, viesmīlības un ceļojumu lauciņā.
Tie, kas Ingu pazīst, zina, ka viņas dzīvē lielākā kaislība uzreiz aiz ģimenes, ir Francija. Un viss, kas ar šo valsti saistīts. Inga labā nozīmē ir “pasaules pilsonis” – tur roku uz pulsa un zina, kas ir aktuāls, notiekošs un interesants ārpus mūsu zemes robežām. Šāda kaislība patiesībā ir dabiska, jo Inga ir ilgus gadus dzīvojusi, mācījusies un strādājusi Francijā, t.sk. iegūstot maģistra grādu viesnīcu vadības un viesmīlības nozarē. Līdz ar to varat ticēt, ka ieteikumi un recenzijas blogā ir profesionāļa vērtējums.
Ar Ingu mūs saista tāda kā “draudzība no pirmā acu uzmetiena” – iepazināmies virtuāli tviterī, reālajā dzīvē satiekoties pēc kāda laika restorāna “3 zivis” atklāšanas svinībās. Turklāt Inga bija cilvēks, kurš daudz palīdzēja un palīdz man tīri praktiskā ziņā ar padomu un kontaktiem, kad atgriezos Latvijā pēc ilgstošās prombūtnes. Iesaku izlasīt interviju – tajā daudz interesantas pieredzes un ieskata gardēža dzīvē virtuvē un ārpus tās. Zinu, ka Inga pašreiz strādā pie interesanta un Latvijā vēl nebijuša projekta – informēšu arī jūs, kad būs tautās palaisti jaunā darba augļi.
Jaunumi Latvijas kulinārajos blogos 25.-31.jūlijs
Garda dzīve bez glutēna – Melleņu un bumbieru kūka
Maltīte – Aukstā zupa Tarators
Tējtasīte – Kārtainās mīklas kišs ar sieru un šķiņķi
Vinotava – Kazeņu galete
Vinotava – Plūmju galete ar ciedru riekstu krēma pildījumu
Vinotava – Pistāciju pildījumkrēms (pistāciju frangipance)
Vinotava – Aveņu tarte ar pistāciju krēma (frangipane) pildījumu
Liene gatavo – Lēcu un paprikas krēmzupa ar kokosriekstu pienu
Liene gatavo – Gurķu-avokado aukstā zupa
Meklējot priekus – Persiku-vaniļas deserts ar mellenēm
Manas (i)dejas – Ekonomiskie salāti
Meklējot priekus – Kafijas vārīšana bez elektroniskām ierīcēm
Garšīgā Latvija – Melleņu zupa ar klimpām un saldējumu
Manas (i)dejas – Siltie kāpostu salāti Āzijas noskaņās
Prieksgatavot.lv – Sīpolu pīrāgs
Prieks gatavot – Kafijas un maskarpones krēms
Meklējot priekus – Aprikozes ar kastaņu biezeni
Vinotava – Aukstā biešu zupa ar cūku pupām
Vinotava – Šokolādes muss ar avenēm
Intervija ar Ingu no bloga “UrbanicOrganic”
Kāda ir tava spilgtākā “ēdiena” atmiņa no bērnības?
Nav viena spilgta atmiņa, bet ir vesels atmiņu kopums no dzīves Bauskā, kur pavadīju bērnību! Ļoti labi atceros, kā tētis mūs visas (mammu un māsu) veda uz Bauskas tā laika labāko restorānu Mironītis (ideāls nosaukums! Tādēļ, ka pretī morgam bija. Par izdomas trūkumu tā radītāji nevarēja sūdzēties) un tas bija aizraujoši…konkrēti ēdienus pat neatceros, bet zinu, ka bija gan šnicele, gan cepti kartupeļi un biezpiena krēms desertā metāla trauciņā ar plastmas baltu kājiņu…
Bauskā bija labi, jo tajā laikā tur bija gan liela maizes ceptuve, gan saldējuma rūpnīca, gan dzērienu rūpnīca (ar dievīgu Tarhūnu!), gan gotiņu ražotne. Skolas laikā visur gājām ekskursijās un visu to nogaršot uz vietas bija pasakaini. SIlta baltmaiza tikko no krāsns! Katram skolniekam pa kukulim. Līdz mājām puskukulītis vairs nebija. Vai mīksta, svaiga baltmaize ar biezu sviesta kārtu un tomātiem un sāli! Garša ko nevar aizmirst.
Vēl spilgtā atmiņā ir rūgušpiens ar rupjmaizi. To mums mamma deva vasaras vakaros, kad pārbraucām no laukiem. Pašu raudzēts rūgušpiens, kur iekšā sabērti rupjmaizes gabaliņi.
Vismīļākās atmiņas ir vectētiņa ceptās pankūkas. Viņš bija meistars un cepa dažādas: parastās plānās, parastās biezās, plānās ar āboliem, biezās ar burkāniem u.c. Vienmēr,kad braucām ciemos, mūs sagaidīja pankūku šķīvis. Un tā bija arī tad, kad mēs bijām jau pieaugušas. Vēl pirms diviem gadiem arī. Un vēl vectēts cepa pončikus. Eļļā. Dievīgus. Un neatņemama sastāvdaļa, ciemojoties pie vecvecākiem, bija vēlā vakara stundā siltas tosterī ceptas mazas maizītes ar Dzintara kausēto sieriņu.
Varētu uzskaitīt vēl un vēl, bet tad būtu par daudz. Reizēm esmu mēģinājusi bērnības garšas izmēģināt arī šodien, bet nu tas kā zinām, nav iespējams!
Pirmā lieta, ko pagatavoji virtuvē?
Tas bija tik sen, ka neatceros. Bet zinu, ka bērnībā vienmēr kādam asistēju un paliekot ar vecāko māsu divatā, palīdzēju viņai darboties virtuvē, jo viņai patika. Cepām krējuma kūku, to atceros. Vēl pēc vecmāmiņas receptes taisījām majonēzes cepumus – grēcīgi, bet ļoti garšīgi (tagad neuzdrošinos pat mēģināt, kaut recepti atceros, jo bail, ka vēl arvien liksies pārāk labi, lai neēstu). Mums ģimenē bija jauks rituāls – sestdienās mamma maizes veikalā pirka rauga mīklu, lai svētdienas rītā mēs kopā ceptu brokastu maizītes – vienkāršas bulciņas ar mazliet sāli un ķimenēm. Ēd siltas ar sviestu.
Cilvēks, kuru apbrīno kulinārijas sfērā?
Noteikti ir vairāki cilvēki, kurus es ļoti cienu un novērtēju viņu darbu, lielākā daļa no tiem pavāri. Es nezinu vai varu teikt, ka visus viņus apbrīnoju. Bet manā izpratnē kulinārijas sfēra nav tikai pavāri. Tie ir visi, kuri strādā restorānos un arī viesnīcās (tā es to sfēru redzu). Visvairāk apbrīnoju un cienu tos, kurus pazīstu personīgi. Visus pārējos es cienu dēļ viņu talanta.
Viens no cilvēkiem, kuru patiesi apbrīnoju šajā sfērā ir mans tuvs draugs un kursa biedrs no Francijas laikiem – šobrīd viņš ir sous-chef Alain Ducasse restorānā Londonā. Tas kā viņš skolā strādāja un mācijās bija apbrīnojami, bet tiesa, viņš ir cilvēks, kam ir dabas dots talants. Talants būt par pavāru. Alain Ducasse komandā viņš strādājis gan Londonā, gan Monako, gan Honkongā un zinu, ka pasaule viņam vēl priekšā.
Apbrīnojamo kārtā gribētu ielikt arī savus pasniedzējus skolā Nicā (Francijā) un universtātē. Ne visi tie bija pavāri, bet viņi visi ir izvēlējušies savu profesionālo dzīvi veltīt jauno cilvēku apmācībai nevis savas personīgās karjeras veidošanai. Un man patiešām palaimējās mācīties no profesionāliem un gudriem cilvēkiem. Visu, ko zinu par restorānu – apkalpošanas sfēras industriju – to zinu no viņiem.
Ir kāda sieviete – pavāre, kura manuprat ir apbrīnas vērta – Annie Sophie Pic. Dāma, kura sāka no 0, no “pusdzīva” mantota biznesa un ir izveidojusi savu impēriju. Pirmajā vai otrajā kursā bija iespēja iepazīties ar vi[nu un viņas darbu, veidu kā viņa strādā. Pateicoties viņai es zinu, ka virtuvē, pat viskarstākajā servisa brīdī var valdīt perfekts klusums ar skaistu mūziku fonā un šefa pavēlas var izskanēt klusā bet stingrā balsī.
No Latvijas pavāriem, gribu uzteikt Mārtiņu (Rītiņu). Tādēļ, ka pateicoties viņam ir izaugusi ne tikai vesela paudze jaunu un talantīgu, šobrīd Latvijā un ne tikai, zināmu pavārdžeku. Ir augusi arī restorānu apmeklētāji, tie kļuvuši gudrāki un atvērtāki. Protams arī Mārtiņa pienesums Latvijas restorānu biznesā un kulinārijas sfērā ir zelta vērtē.
Es nemēdzu apbrīnot svešus cilvēkus, tādēļ neuzskaitīšu visus tos pavārus, kuri man patīk, kurus cienu par viņu darbu. Bet tādu ir daudz un mans “top” saraksts mainās un uz vietas nestāv.
Tevis gatavots ēdiens, ar kuru lepojies visvairāk?
Šis, laikam, nav jāprasa man :) Drīzāk manam vīram vai tiem, kuriem gatavoju. Nezinu, vai lepojos, bet šķiet, ka man labi sanāk risotto (vīra kungs apstiprināja!) Vēl man padodas sāļie pīrāgi. Un zinu, ka vīram garšo manis gatavotās jūras veltes – it īpaši mīdijas un lielās garneles. Pašai patīk un garšo mani gatavotie deserti, franču protams. Un vēl man reizēm sanāk ļoti gardi kruasāni. Un pašai lepnums par to, ka 99% gadījumos mīklu (sākot no smilšu un beidzot ar kārtaino) gatavoju pati.
Šovakar pat, pirms atbildu uz šiem jautājumiem, sanāca brīnišķīgi gardas lielās tīģergarneles. Šoreiz kopā ar fenheli. Ņam!
Tavs mīļākais priekšmets vai rīks virtuvē?
Manā virtuvē nav ne lielo dārgo tehniku, jo vienmēr liekas, ka naudu var investēt kautkur citur! Ir laba sulu spiede, daži labi naži un katli, bet tas arī viss. Un man ir arī grūti sākt izmantot ko jaunu, ja vecais ir labs un mīļš. Grūti šķirties. Varbūt kādreiz, kad būšu piepildījusi sapni par sapņu virtuvi, aprīkoši to ar iekārtām un tehnikām, bet pagaidām ir tik daudz kas cits svarīgāks un interesantāks, kur investēt.
Vispār man ļoti patīk putojamās slotiņas. Bet arī tā man ir laikam vēl no skolas laikiem, kad tā bija skolas “nažu koferītī”. Vēl man ir viena ļoti mīļa un šausmīgi veca, ideālā plānumā un garumā, koka lāpstiņa. Aizstājēju meklēju ilgi un nevaru atrast nekur. Ar to vislabāk gatavot gan risotto gan vaniļas mērci…ar citām nav tik labi.
Un vēl man patīk virtuves svari, tos lietoju sarežģītākām receptēm, visbiežāk desertiem, kuri prasa precizitāti.
Un mikseris! Vecais labais (un lētais) mikseris, kas mani nekad nav pievīlis. Kalpo ideāli.
Jā, ir viens liels un skaists katls – kāzu dāvana no Rītiņa. Kapara katls. Ideāls sautējumiem, kā arī mīdiju vārīšanai. Lielizmēra, tā lai var pabarot visu mūsu lielo ģimeni, kur pie galda kopā sanākšanas reizā padsmit cilvēku kā minimums.
Ekstravagantākā lieta tavos pārtikas krājumos?
Varu atklāt godīgi, ka nekas ekstravagants manos pārtikas krājumos šobrīd nav. Nemīlu krāt (tādēļ arī garšvielu man mājās ir maz) un “pa lieko” aizkraut plauktus. Pērku konkrēti to, kas nepieciešams. Zinu, ka nesen nopirku tapiocas miltus, lai meitai pagatavotu. Vēl man nesen uzdāvināja īsto safrānu un mamma no Itālijas atveda rožu liķieri. Tas tad arī tagad būtu ekstravagantākais. Vispār šobrīd, pa vasaru, dzīvojos pa laukiem un šeit nekas ekstravagants neprasās. Trifeļu eļļa vienmēr ir ar mani, arī laukos. Tāpat ar ļoti labu olīveļļu (to paši no Itālijas ievedam), tādēļ šie produkti ir mūsu ikdiena.
Tava ideālā maltīte?
Vēl nesen man bija tāds nepierakstītais saraksts “Ja tā būtu mana pēdējā maltīte…”, kurā es ik palaikam pievienoju kādu ēdienu. Tie pat nebija konkrēti ēdieni, bet sastāvdaļas. Manā ideālajā maltītē vajadzētu būt ideāli svaigām un labi pagatavotām jūras ķemmēm, svaigām lielajām tīģergarnelēm, vēl būtu labi, ja būtu foies gras, noteikti neatteiktos no sparģeļiem, fenheļiem un pastinakiem. Un ja vēl klāt trifeles…. Desertā kautko no citrona, laima vai vaniļas. Tikai ne šokolāde. Bet tik pat labi, mani laimīgu dara un ļoti garšo gaileņu mērce ar jaunajiem kartupelīšiem un tomātu/gurķu/krējuma salāti vai mājās gatavoti Latgales salāti, desertā debesmannā (jāņogu) ar vaniļas mērci. Vīramāte cep ļoti garšīgas karbonādes un vecmāmiņa taisa perfektu viltoto zaķi ar štovētiem kāpostiem un Jansokartupeļiem (ģimenes recepte).
Ja noliek malā ēdienus un labus dzērienus, tad ideālā maltīte ir ar ģimeni vai labiem draugiem. Tā lai pie galda nav neviens kluss brīdis. Mūsu ģimene, sanākot kopā, ir kā lliela itāļu famīlija – gribi runāt, mēģini pārkliegt pārējos. Smiekli, sarunas, strīdi un salabšana. Tas viss pieder pie lietas un tad jau vienalga, kas uz galda (bet vienmēr kas garšīgs). Mums ar vīru varbūt nav daudz draugu, bet tie, kuri ir, ir tik forši, ka kopīgas maltītes ievelkas ne tikai stundām, bet arī dienām. Reizēm pietiek arī ar picu un kolu (puišiem :)). Meitenēm šampanietis.
Slepenā recepšu sastāvdaļa?
Nebūs vairs slepena! Tā prakstiski runājot, laikus izņemt produktus no ledusskapja pirms gatavošanas un gatavojot desertus vispirms sasvērt sastāvdaļas, tad viss iet raiti.
Lai ēdiens sanāktu labs, pirms gatavošanas vajag ieslēgt galvā “improvizāciju”. Reizēm noder, it īpaši, ja laika nav daudz. Principā nekad neturu priekšā recepti. Paskatos sastāvdaļas un aptuvenos daudzumus un darbojos kā jūtu, jo zinu jau tehniski kas seko kam (vienkārši pamatprincipi, it īpaši desertiem).
Un nekad, nekad neatsāj neiemaisītus olu dzeltenumus uz cukura :)
Tavs kulinārais “guilty pleasure”?
Jau pāris gadus, smaga darba rezultātā, esmu iemācījusies sev nepāmest un nemocīties vainas apziņā par no to, ko esmu ēdusi. Es zinu, cik daudz kustos, sportoju un kā ikdienā ēdu, tādēl reizēm “norauties” ir pat tīri forši. Šajā ziņā man ir labs raksturs – ja pasaku sev, ka apēdīšu 2 kruasānus un ne vairāk, tad tā arī būs. Ja ļaušu sev vaļu, tad tā arī būs.
Tādēļ “guilty pleasure” vienmēr izbaudu un izgaršoju pēc sirds patikas. Pie tādiem var pieskaitīt, piemēram šampanieti. Labu un brut. To man var piedāvāt jebkurā diennakts stundā, visdrīzāk neatteikšos. Un vēl – reizēm es ātri un nevainīgi sev mājās uzvāru mazu burciņu sāļās karameles un izēdu to ar karoti. Traki garšīgi. Tāpat ar karoti varu ēst kastaņu krēmu.
Vēl man garšo vecie labie šokolādes sieriņi Kārums. Garšo un viss. Un es arī ēdu tad, kad gribu.
Un īsta Vecrīga! Īsta un garšīga, no tādas grūti atteikties.
Un nezinu vai pat drīkst teikt, bet ja man piedāvā labu, ledus aukstu un garšīgu vodku – neatteikšos. Bez jebkādām uzkodām. To gan tikai vakarā un labā kompānijā.
Cik sen jau raksti savu blogu?
Izrādās, no 2010.gada jūlija!
Vai blogs ir mainījis tavas attiecības ar ēdienu un kulināriju?
Tā īsti nevarētu teikt. Jo mums nav recepšu blogs. Mēs tāpat kā pirms bloga ejam un ēdam tur, kur vēlamies un ēdam to, ko vēlamies. No jebkādiem “reklāmrakstiem” un bezmaksas maltītēm esam atteikušies. Tāpat nerakstām par tiem restorāniem, kur jau vairāk ejam ciemos un kur vakars izvēršas dažādi – gan ar neparedzētu brīnumu nogaršošanu, gan ēdienkartē neiekļautu ēdienu testēšanu. Tādu nav daudz, bet ir un tie mums ir mīļi un neaiztiekami. Varbūt, aizejot uz restorānu šeit Latvijā vai ārzemēs, mēs mēdzam piedomāt, vai par to sanāktu raksts vai nē. Bet tā kā blogs nav mūsu “bizness”, tikai mūsu aizraušanās, tad šis nosacījums ne vienmēr izvirzās kā pirmais.
Kas blogošanā tevi saista visvairāk?
Esmu gana švaka blogere, jo nerakstu regulāri, bet tad, kad atnāk iedvesma un kad ir ko rakstīt! Vislabāk man patīk, ja raksts tiek novērtēts un ir cilvēki, kam tas ir palīdzējis izvēlēties restorānu. Arī kritikas (konstruktīvas) man patīk, jo tad var “pastrīdēties” par tēmu un atcerēties, ka cik cilvēku, tik gaumes.
Atbildēt