Novembra pirmssvētku laikā savu ceļu pie lasītājiem sāka Sandras un Valda Ošiņu recepšu un stāstu grāmata “Eiropas vēsture latviešu virtuvē”. Sandras un Valda vārdi nav sveši ne kulinārijas, ne dažādu radošu lietu cienītājiem, jo šis tandēms ikdienā veido mājas lapu “Garšīgā Latvija”, kā arī nodarbojas ar foto un grafiskā dizaina lietām. Kā sākās ceļš pie grāmatas, kā dzima ideja, ka jāieskatās latviešu tautas kulinārās vēstures līkločos? Sandra stāsta par grāmatas pirmsākumiem: “Blogu veidojam kopš 2010. gada, apkopojot Latvijas ģimeņu iecienītākās dzīvās receptes kā daļu no latviskā dzīves stila un identitātes. Meklējam emocionālos iemeslus, kāpēc mums patīk dzīvot tieši šeit. Kādi produkti un ēdieni pietrūkst mūsu cilvēkiem, pārceļoties uz dzīvi citā valstī. Virtuālais ir gaistošs, tāpēc nolēmām, ka bloga loģisks turpinājums ir uz papīra nodrukāta grāmata, kas nezudīs arī pēc 10 un 100 gadiem.” Un tā no idejas sākās ceļš uz drukātu izdevumu.
Kā grāmatas atvēršanas svētkos Mencendorfa namā uzsvēra autori, grāmata ir kopdarbs, kurā savu artavu ieguldījuši arī citi Ošiņu ģimenes locekļi, draugi un paziņas. Katrs ar savu – viens daloties stāstos un receptēs, cits – aizlienējot traukus ēdienu un galda piederumus fotosesijām, vēl kāds – vienkārši atbalstot un dodot iedvesmu. Tādēļ, šķirstot grāmatas lappuses, jūtams personisks piesitiens un sajūta, ka esi mīļi gaidīts viesis pie ģimenes pusdienu galda.
Grāmatas mērķis – iepazīstināt lasītāju ar to, kādu ieteikumi dažādi mūsu valsts kaimiņi atstājuši uz Latvijas virtuvi un to, kā un ko mēs liekam savos šķīvjos. Protams, mēs lepojamies ar mūsu pašu vēsturiskajiem ēdieniem, kuri katrā novadā ir savi un kurus mums neviens neatņems, tomēr, zinot sarežģītos senatnes līkločus, kad Latvijas zemītē “paviesojušies” gan gaidīti, gan negaidīti viesi – katrs no tiem atstājis ietekmi arī uz vietējām kulinārajām tradīcijām, padarot to ar daudzum daudzām receptēm bagātāku.
Visas receptes sadalītas piecās daļās: Brokastis/vakariņas/aukstais galds, Zupas, Siltie pamatēdieni, Saldie ēdieni, Smalkmaizītes un kūkas. Lai nebūtu jānododas minējumiem, pie katras no receptēm ir pierakstīta ēdiena izcelsmes valsts (satura rādītājā ietverta ar katra ēdiena nosaukums oriģinālvalodā). Un šis saraksts ir raibu raibais – sākot ar mūsu pašu kaimiņiem Krieviju un Zviedriju, beidzot ar eksotiskākām Eiropas dienvidu zemēm Grieķiju un Spāniju. Skaidri redzams arī tas, ka daudz mūsu virtuvē ir ienesuši klasikas veidotāji franči un “zemnieku ēdienu” mīļotāji vācieši. Tomēr nemeklējiet šeit klasiskas nacionālo ēdienu receptes, jo autoru mērķis ir atspoguļot konkrētā ēdiena izejvielas un ēdienu gatavošanas veidu, kādu to pazīstam pie mums.
Lasot grāmatu, jābūt gataviem kulinārajām atskārsmēm par to, ka kāds latviešu ēdiens nemaz tāds nav, uzzinot, ka tā saknes meklējamas cittautu virtuvē. Tā, piemēram, rupjmaizes kārtojums un gaļas “irbītes” nākušas no Vācijas, savukārt siļķe “kažokā” un biezpiena sacepums – no Krievijas. No ziemeļvalstīm mūs visvairāk ieteikmējusi Zviedrija, ienesot uz latviešu galdiem gan kanēļmaizītes, gan kāpostu tīteņus un kartupeļu pankūkas.
Grāmatas lasīšana man bija kā ceļojums bērnības ēdienu pasaulē – jo daudzus no tiem gatavoja mana (un daudzu mūsu) mammas un omītes, parasti iztiekot bez eksotiskām izejvielām un sarežīgītām gatavošanas tehnikām. Gala rezultāts – ģimenes maltīte ikdienai un svētku reizēm. Šajā grāmatā noteikti var ieskatīties, ja jāatsvaidzina atmiņa par to, kā pagatavot lielo rasola bļodu svētkiem, kā “uzburt” Napoleona kūku vai tradicionālo kliņģeri. Lai arī modernajos laikos mūsu galdus papildina jaunas izejvielas un citādas kulinārās tradīcijas, īpaši svētku laikā mēs atgriežamies pie tā, kas pazīstams un tuvs. Kulinārā nostalģija ir mūsu garšas kārpiņas atmiņas atspulgs ar varenu spēku.
Nevilšus rodas jautājums: kurš grāmatā redzamos ēdienus ir gatavojis? Sandra stāsta, ka ir neliels skaits recepšu, kuras lūdza pagatavot profesionāļiem – kliņģeri, piparkūkas ar rakstiem un krēmu brilē. Daži ēdieni ir grāmatā nonākuši no bloga varoņu receptēm (vārītā pasha, kāpostu tīteņi, Ziemassvētku kūka), dažus ir gatavojuši Ošiņu ģimenes jaunieši (Tiramisu un Franču grauzdiņi). Visus citus – Sandra ir gatavojusi pati savā saimes virtuvē.
Tomēr ceļš uz grāmatu nav bijis viscaur rozēm kaisīts. Grūtības radušās ar vēsturisko recepšu pētīšanu, jo rakstveida liecību, kā dažādu Eiropas tautu ēdieni ienākuši latviešu virtuvē, tikpat kā nav, un nācies pa kripatiņai vien vākt visu kopā no dažādiem interneta resursiem. Tad no katras pieminētās valsts meklēts kāds pārstāvis, kurš tulkotās leģendas izvērtētu. Tomēr mums arī jāsaprot, ka stāsti ir un paliek stāsti, diez vai kāds ņemtos garantēt, ka viss ir noticis tieši tā. Sandra smaidot nosaka: “Cilvēkiem patīk leģendas, tās piešķir ēdienam papildu vērtību.”
Nevaru runāt par receptēm un nepieminēt Valda fotogrāfijas – būdams profesionālis, viņš iemūžinājis ne tikai pašus ēdienus, bet arī laikmetam piederīgus traukus un virtuves piederumus, kuri meklēti gan pašu mājās, gan pie draugiem un pat muzejos. Jo ēdiens nebeidzas ar pagatavošanas brīdi, tas ir jāpasniedz galdā. Pēc grāmatas izlasīšanas es domāju, ka ne viens vien no mums atcerēsies par vecmāmiņas zupas terīni vai skaistajiem pusdienu šķīvjiem, kuri aizmirsti stāv tālā bufetes plauktā. Jo gardam ēdienam piestāv grezni trauki! Trauki ar atmiņām, trauki ar stāstu. Un jā, daudzām no receptēm pievienota izsmeļoša informācija par ēdiena vēsturi un tā saknēm, kā arī par to, kā konkrētā maltīte nonākusi līdz mūsdienām.
Ja priekšvārds veltīts autoru kulinārajam redzējumam, lūkojoties uz Latvijas virtuves vēsturisko mantojumu, tad pēcvardā var atrast vairāk faktu, jo katram no laikmetiem veltīta sava nodaļa – Latviešu virtuve līdz 20.gadsimta sākumam, Neatkarīgā Latvija, Padomju gadi, Latvijas neatkarības otrais periods.
Tuvojoties Ziemassvētku laikam, ikviens lasītājs novērtēs glazētu piparkūku, Ziemassvētku kūkas un cūkas cepeša receptes, neaizmirstot arī par šmorētiem skābājiem kāpostiem. Vasaras mēnešos kulināro iedvesmu varēsim smelties dažādu kūku gatavošanā, cepot rabarberu kūku, rolbiskvītu ar zemenēm un Švarcvaldes ķiršu kūku. Katram gada cēlienam un svētku reizei savs. Kopā grāmatā apkopotas 82 receptes, 34 stāsti simt astoņpadsmit fotogrāfijās. Un šī ir grāmata ar atvērtām beigām, jo kā raksta Sandra un Valdis: “Kas zina, kāda būs latviešu virtuve vēl pēc divdesmit gadiem. Pasaule saraujas arvien mazāka, informācija tīmeklī pārvietojas kosmiskā ātrumā.. Latvieši allaž bijuši atvērti un zinātkāri. Nākamās paaudzes rakstīs jau citādu latviešu virtuves vēstures grāmatu.”
Atbildēt